Apmēram 1955. gadā kāds mazs zēns, sēžot klēpī savam vectēvam, šķirsta pārdesmit gadu vecus žurnāla “Atpūta” numurus. Šis fakts pats par sevi nebūtu nekas neparasts, ja vien tas nenotiktu otrpus Atlantijas okeānam, Brazīlijā, Ijuí pilsētas lauku apvidū.
Zēna vārds ir Nelsons Teofils Hartmans. Jūnija vidū Cēsu Izstāžu nams programmas “Cēsis – Latvijas Kultūras galvaspilsēta 2025” ietvaros aicina apmeklētājus uz latviešu izcelsmes brazīļu mākslinieka Nelsona Teofila Hartmana izstādi “Pasaule. Ieelpa. Izelpa. Māksla”, turklāt šī ir pirmā reize, kad mākslinieka darbi pieejami publikai Eiropā.
Profesionālajā dzīvē arhitekts, jaunībā aizrautīgi spēlējis futbolu, bērnību Hartmans pavadījis latviski runājošā vidē, apgūstot valodu un vērtības, kuras joprojām uzskata par sev būtiskām. Tām pāri klājas brazīliskā dzīves pieredze, kaut abu kultūru pagānisko tradīciju mantojumā Nelsons saskata daudz kopīgā.
Veidojot ekspozīciju izstādes komanda aktualizē jautājumu – cik lielā mērā mākslinieka dzīves vide un norises ir viņa mākslas valodas tiešs saturs, un cik tā paliek iekšēja, varbūtīga pasaule, uz kuru ved vien topošo gleznu logi.
Bez akadēmiskas izglītības vai formālām zināšanām mākslā, Hartmans jau agrā jaunībā izjutis nemieru, kas ielauzies skaitļu un rasējumu pasaulē mazu, dīvainu figūru izskatā. Pamazām tās iekarojušas visus tukšos laukumus arhitektūras līniju shēmās, līdz izkļuvušas brīvībā – krāsās uz audekla. Pamazām tās pilnveidojušās par daudznozīmīgu tēlu leģioniem, kas barokālos krāsu, kustību, gaismu un ēnu savijumos plūst uz audekliem.
Izstādes kurators Latvijā ir Kultūras biedrība “Radošā pietura” sadarbībā ar Cēsu muzeju, kurš šogad svin 100 gadu jubileju. Izstādes veidotāji ir mākslinieks Aigars Ozoliņš, režisore un dramaturģe Anta Priedīte un komponists Roberts Dinters.
